.

Custom Search

pirmdiena, 2011. gada 14. februāris

Orfisms


Orfisms ir jutekliskāks virziens. Ne velti pats nosaukums sakņojas antīkajās orfistu orģiastiskajās mistērijās, kur priviliģētā vietā atradās mūzika. Jā, tas ir prognozējams atzars kubismam un faktiski jau redzams izšķilamies sintētiskajā kubismā. Analītiskā kubisma krāsu skopumu, tas aizstāj ar košām fovistu krāsām.
Gleznotāju Delonē pāris ir mināms arī futūristu mākslas kontekstā. Un tas jau palīdz sajust orfistu virzienu- tas ir aktīvs, kustīgs, emocionāli spraigs virziens. Tīras krāsas filozofija. Tika pētīta tīro krāsu mijietekme, saprotot, ka tās noliekot līdzās, katra no tam iemirdzas vairāk, kā, ja tās katras ir savstarpēji izolētas. 


Formu dinamika fascinējošā veidā parādās arī virziena teorētiķa un dzejnieka Gijoma
Apolinēra darbos. Viņš pirmais dzejojot no vārdiem veidoja vizuālas formas. Respektīvi,- neveidoja glītas rindiņas un pantiņus, bet vārdus un teikumus izmantoja kā līnijas ar kurām veidoja zīmējumu, kas, savukārt izcēla dzejoļa saturu.


Jā, orfisms varēja būt arī filozofiskāks, ja filozofiju mēs saprotam kā pašvērtīgu produktu atšķirīgi no pūristiem, kur filozofija rezultējās, piemēram- arhitektūrā, kas, savukārt ir mākslas veids ar lielāku atbildību cilvēka priekšā (nu kaut vai tamdēļ, ka nepareizi izprojektēta ēka var sagrūt un nest cilvēka upurus, bet nepareizi uzrakstītu dzejoli vienkārši var nelasīt).



Salīdzinoši ar pūrisma arhitektūru, orfisti, pat neskatoties uz saviem manifestiem, ir destruktīvāki. Vismaz ārēji. Krāsa te veido savu dzejojumu. Tā nav eksakti motivēta glezniecība, bet dzejojums, kura loģika ir tikai pašu mākslinieku atbildība savas teorijas priekšā.
Orfisms ir vēlviens mākslinieku solis pretīm abstrakcijai.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana